SIA "Pharmidea"

Uzņēmums darbojas Olaines Industriālajā parkā. Te izvietotas laboratorijas un ražotne, kurā 10 gadu laikā investēti 10 miljoni eiro, un nupat pabeigta otrās ražošanas līnijas izveide, kas ir modernākā visā Baltijā.

2017. gadā uzņēmums ticis pie Eksporta izcilības balvas un ieguvis 3. vietu LIAA rīkotajā Eksporta un inovācijas balvas konkursā. Aicinājām uz sarunu “PharmIdea” izveidotāju un valdes locekli Vitāliju Skrīveli, lai noskaidrotu, kā salīdzinoši mazam uzņēmumam no Latvijas izdevies kļūt par vienu no eksporta līderiem.

Pastāstiet, kāda ir sterilās ražošanas būtība, ar ko tā atšķiras no citiem medikamentu ražošanas veidiem?

Cilvēks ir lielākais piesārņojuma avots, tāpēc sterilo zāļu ražošanā būtiski izmantot tehnoloģijas, kur cilvēkam nav tiešas saskares ar preparātiem. Mums šobrīd ir divas ražošanas līnijas, no kurām jaunākajā tiek izmantota izolatora tehnoloģija. Ražošanas laikā cilvēks atrodas aiz stikla sienas un visas darbības veic ar speciāliem cimdiem. Mēs esam vienīgie Baltijā, kas izmanto šādu tehnoloģiju. Izolatoru tehnoloģijas ieviešana ir ļoti dārgs projekts, toties nodrošina īpašu drošību sterilo zāļu ražošanā.

Kāpēc izvēlējāties darboties tieši sterilo zāļu ražošanā, kuras uzsākšanai vajadzīgas lielas investīcijas?

Zāļu industrijā 90% tirgus veido tablešu ražošana, tāpēc, lai spētu veiksmīgi konkurēt globālajā tirgū, mums bija svarīgi atrast pietiekami šauru nišu. Izvēlējāmies ražot maza tilpuma un augsta ienesīguma injekciju šķīdumus – hospitālajā ginekoloģijā, reanimācijā un onkoloģijā, kur viena flakona cena ir no 20 līdz 100 eiro. Tas ļauj mums pie mazākiem ražošanas apjomiem sasniegt labākus peļņas rādītājus un vienlaikus samazina konkurenci.

2005. gadā, kad uzņēmums tika izveidots, mēs paši vēl neražojām, bet nodarbojāmies ar projektu menedžmentu, savienojot Rietumu farmaceitisko firmu vajadzības pēc jaunu produktu izstrādes ar Latvijas zinātniskajām kapacitātēm. Taču sapratām, ka tas ir skarbs bizness, jo ikreiz izstrāde jāsāk no nulles, bet atdeve, salīdzinot ar ieguldīto darbu, nav pietiekami liela.

Tāpēc 2007. gadā ekonomiskā uzplaukuma iespaidā mēs nolēmām izveidot nelielu ražotni, lai varētu piedāvāt jau gatavus paraugus ar visu dokumentāciju, kas pavērtu lielākas peļņas iespējas. Tam bija labvēlīgi apstākļi, jo Latvijā sterilās ražotnes bija likvidētas, taču labu speciālistu joprojām netrūka. Tobrīd bija pieejami Eiropas struktūrfondi, arī bankas labprāt deva kredītus, un mums izdevās piesaistīt 4,5 miljonus eiro. Ražotni pabeidzām 2008. gada oktobrī, tieši brīdī, kad “Lehman Brothers” paziņoja par bankrotu.

Sākās krīze. Kā jums izdevās to pārvarēt?

Tie bija grūti laiki, jo farmācijas kompānijas samazināja savus pētniecības budžetus, arī bankas start up uzņēmumiem vairs naudu nevēlējās piešķirt. Taču izdzīvojām, daļēji pateicoties tam, ka 2012. gadā mums izdevās piesaistīt stratēģisko partneri no Krievijas. Šobrīd esam māsas uzņēmums Krievijas farmaceitiskajai kompānijai “MIRFARM”, pildot tā injekciju izstrādes centra funkcijas, bet vienlaikus arī darbojamies patstāvīgi ar saviem projektiem. Katru gadu papildinām sortimentu ar diviem trim jauniem produktiem un 30% no sava apgrozījuma reinvestējam uzņēmumā, galvenokārt jaunu produktu izstrādē. Tāpēc pērn pie apgrozījuma vairāk nekā 3 miljoni uzņēmuma peļņa bija nepilni 100 000 eiro.

Kāda izskatās jūsu pašreizējā eksporta karte?

Pašlaik savu produkciju piegādājam uz 24 tirgiem, bet 26 vēl notiek reģistrācijas process. Mēs strādājam piecos lielajos reģionos – Eiropa, Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika, Dienvidamerika, kā arī Dienvidaustrumāzija. Ja raugāmies uz valstīm, tad lielākie tirgi ir Turcija, Krievija un Lielbritānija. Esam pirmie no Latvijas, kas saņēmuši labas ražošanas prakses sertifikātus Turcijā, Dienvidkorejā un Saūda Arābijā.

Tas nozīmē, ka neviens cits Latvijas farmācijas uzņēmums pirms jums šajos tirgos nav mēģinājis ieiet?

Farmācijā tas ir lēns process, kas jāuzsāk ļoti savlaicīgi. Mēs, būdams mazs uzņēmums, cenšamies to darīt gudri – parasti rindā uz inspekciju jāstāv trīs līdz četri gadi, taču, piesaistot lokālo partneri, kam dodam tiesības tirgot mūsu produkciju un reģistrēt to uz sava vārda, visus procesus iespējams noorganizēt daudz ātrāk, arī veiksmīgāk sagatavoties inspekcijai.

Mums jārēķinās, ka ekonomika ir ļoti liberāla un konkurence – globāla, līdz ar to jebkurš uzņēmums var ienākt jebkuras valsts tirgū, un mums jākonkurē ar ražotājiem no Čehijas, Argentīnas, Kanādas vai Indijas. Globālajā konkurencē mūsu vājais punkts ir vietējā tirgus mazais patēriņš. Piemēram, Indijas ražotāji, pateicoties savam 1,3 miljardu cilvēku lielajam tirgum, var “uzaudzēt muskuļus”, “noslīpēt” tehnoloģijas un panākt lētu un efektīvu ražošanu, bet mums pēc tam ar viņiem jākonkurē eksportā – tas nebūtu iespējams, ja mēs nedarbotos šauras nišas ietvaros.

Kāda ir jūsu stratēģija, ieejot jaunos eksporta tirgos?

Šobrīd skatāmies uz to valstu tirgiem, kur iedzīvotāju skaits ir virs 10 miljoniem. Pēc tam izvēlamies nišas produktu – parasti tādu, kam pēc trim četriem gadiem beigsies patents, jo apmēram tik ilgs laiks paiet produkta izstrādei un reģistrācijai. Patenta darbības beigas nozīmē, ka to var ražot jebkurš – ja populārākajiem medikamentiem tas nozīmē uzreiz 100 konkurentus, tad mūsu nišas produktiem tie būs trīs četri konkurenti. Izdarot izvēli, rēķinam, lai, iegūstot 5% no tirgus, varētu panākt apgrozījumu vismaz miljona eiro apmērā, jo izstrādes izmaksas ir 400–700 000 eiro, bet reģistrācijas izmaksas – vēl 200 000 eiro. Tāpēc meklējam dažādas iespējas – piesaistām investorus, ar ko pēc tam dalāmies peļņā, vai arī mēģinām atrast lielākus sadarbības partnerus, kas spēj vienā reģionā noklāt vairākas valstis. Piemēram, mums ir līgums ar Jordānijas uzņēmumu, kas ir pārstāvēts 19 valstīs.

Grūti ieiet lielajos Dienvidamerikas tirgos, jo tur ir labi attīstīta vietējā industrija un ļoti stingras prasības, piemēram, ka pēc 3 gadiem jāatdod ražošanas tehnoloģija vietējai rūpnīcai. Mums ir jāspēj šajos 3 gados gūt peļņu. Uz ASV kā tirgu gan pagaidām neskatāmies, jo tur tirgus ieiešanas barjeras ir ļoti augstas un gaidīšanas laiki – nesamērīgi ilgi.

Šajā biznesa jomā jābūt ļoti pacietīgam. Tam, ko mūsu tirdzniecības cilvēki dara šogad, rezultāti būs tikai pēc diviem vai trim gadiem.

Kā jūs meklējat jaunus sadarbības partnerus?

Liela daļa partneru atrod mūs paši. Mēs liekam informāciju par sevi un saviem produktiem gan starptautiskās datubāzēs, gan regulāri atjaunojam informāciju uzņēmuma mājaslapā www.pharmidea.lv. Bieži slimnīcām nepieciešami specifiski preparāti, un tās meklē informāciju internetā, tādā veidā atrodot mūs.

Tāpat arī katru gadu braucam uz starptautiskām farmācijas izstādēm, kur triju dienu laikā iespējams tikties pat ar 60 potenciālajiem sadarbības partneriem. Retos gadījumos mēs paši braucam tālās vizītēs, lai tiktos ar sadarbības partneriem. Vai partneris izrādīsies uzticams, tā zināmā mērā ir laimes spēle, jo uz katru valsti aizbraukt un pārbaudīt mums pašlaik nav iespēju.

Šobrīd orientējaties uz jaunattīstības valstu tirgiem. Vai tie ir perspektīvāki par Eiropu?

Eiropā šobrīd ir ļoti zemas cenas, attīstīto valstu veselības aizsardzības budžeti ir pārslogoti, trūkst naudas, jo cilvēki tur dzīvo ilgāk un viņiem nepieciešama arī ilgāka ārstēšana. Parasti Eiropas valstīs slimnīcas apvienojas pirkšanas grupās un slēdz ar uzņēmumiem ilgtermiņa kontraktus par zemām cenām, tāpēc šis tirgus vairs nav tik atraktīvs, un mēs skatāmies uz eksotiskākām valstīm, piemēram, Vjetnamu, kas, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, ir gatava pirkt Eiropā ražotas zāles par augstāku cenu nekā Vācija.

Vai jums ir kādas iestrādnes arī attiecībā uz Ķīnu, un ko iekļūšana šajā tirgū nozīmētu jūsu biznesam?

Šobrīd strādājam pie pilotprojekta – mūs izvēlējās kā iespējamos ražotājus preparātam, kas domāts priekšlaicīgu dzemdību novēršanai. Ja projekts īstenosies veiksmīgi, būs jādomā, kā vajadzīgos daudzumus saražot. Iespējams, būs jāautomatizē kādi procesi vai jāatsakās no nerentablāku zāļu ražošanas. Tāpat variants varētu būt kontraktražošana citu Eiropas valstu ražotnēs. Ķīna tikai ar vienu nišas produktu var mums nest apgrozījumu 10 miljoni gadā.

Nākamgad plānojat palielināt ne tikai apgrozījumu līdz 7 miljoniem, bet arī vairot darbinieku skaitu. Vai darbinieku piesaiste nerada izaicinājumus?

Darba roku trūkst. Trūkst analītiķu, ražošanas tehnologu, dokumentācijas rakstīšanas speciālistu, kas var iedziļināties procesā un to saprotamā valodā aprakstīt, trūkst arī mehāniķu, kas uztur sistēmas, regulē un remontē tehnoloģijas iekārtas.

Laba sadarbība izveidojusies ar Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžu, kuras audzēkņus labprāt ņemam pie sevis praksē.

Vienlaikus nākas tomēr domāt par speciālistu piesaisti no ārvalstīm. Caur Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociāciju mēs šobrīd mēģinām panākt, lai Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņiem tiktu atvieglots vīzu režīms, jo šajās valstīs cilvēkiem ir laba tehniskā bāze un vienlaikus algas līmeņa ekspektācijas krietni zemākas nekā spāņiem un grieķiem, kas šobrīd saskaras ar bezdarbu.

Kādi ir jūsu nozīmīgākie plāni nākamajiem pieciem gadiem?

Mēs nupat esam pabeiguši 6 miljonu investīciju otrajā ražošanas līnijā, kas ir drosmīgs atvēziens tik mazam uzņēmumam. Pēc diviem gadiem plānojam veikt nākamās apjomīgās investīcijas divās iekārtās, lai palielinātu jaudu. Mūsu galvenie investīciju virzieni šobrīd ir tieši ražošanas jaudu palielināšana, kā arī abu laboratoriju – pētnieciskās un analītiskās – pastiprināšana. Morāli esam nobrieduši uzsākt vēl sarežģītāku produktu izstrādi, kas varētu būt saistīti ar biotehnoloģijām, taču mums vēl daudz jāmācās un jāpastiprina cilvēku kapacitāte.