Intervija ar Aiju Jankavu - Olaines novada lasīšanas veicināšanas kustības "Kopiena lasa" iniciatori

Lasīšanas veicināšanas kustība “Kopiena lasa”, ko Olaines novads 2025. gada sākumā pieteica kā vienu no savām ilgtermiņa prioritātēm, ir lasīšanas un grāmatu, un arī Olaines patriotes Aijas Jankavas ideja. Aija ir Olaines 1. vidusskolas bibliotēkas vadītāja un Latvijas Bibliotekāru biedrības Bērnu un skolu bibliotēku sekcijas vadītāja. Aizrautīga lasītāja. Ar viedokli par literatūru un lasīšanu kā aktīvu, mērķtiecīgu nodarbi. Saruna ar Aiju ir pirmā garākā sarunu sērijā, kurā ar olainiešiem runāsim par lasīšanas paradumiem, mīļākajām grāmatām un autoriem. Ik mēnesi ieteiksim dažas spilgtākās grāmatas, kuras iesakām izlasīt citiem.

 

– Kāpēc un kā radās ideja par lasīšanas veicināšanas kustību?

– Gada sākumā ir notikusi brīnišķīga lieta – sākusies ilgtermiņa lasīšanas veicināšanas kustība Olaines novadā “Kopiena lasa”. Kustības mērķis ir lasoša kopiena. Mērķis ir padarīt lasīšanu, grāmatas un bibliotēkas klātesošas novada sabiedriskajā dzīvē. Paliekošas lasīšanas paradumu pārmaiņas ir visai izaicinošs uzdevums un nav panākams kādu atsevišķu projektu vai akciju ietvaros.

Mūsu radošā komanda ilgi prātoja par piemērotāko nosaukumu, un vārds “kustība”, manuprāt, ļoti trāpīgi ataino mūsu ideju. Arī vizuālā identitāte ar grāmatiņu kā mājas jumtu, ko ir radījusi mūsu skolas absolvente, bērnu literatūras autore, grafiķe Grieta Baula, precīzi ataino šīs kustības vēlmi, lai katrā mājā, katrā vietā aug lasītprieks.

Runājot par kustības ieceri un tapšanu, jāpiemin valstiska mēroga iniciatīva “Restarts lasīšanai”, kuras idejiskā iniciatore ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova. Esam arī daļa no daudzu gadu norišu kopas “Latviešu grāmatai 500”, kas akcentē pirmo grāmatu latviešu valodā tapšanu 1525. gadā, kā arī izceļ īpašas aizvadīto gadsimtu personības grāmatniecības laukā. Mūsu novadniekam, spilgtai personībai latviešu literatūrā – valodniekam, literatūrkritiķim, pedagogam, dzejniekam, literatūrvēsturniekam – Teodoram Zeifertam šogad 3. aprīlī apritēs 160 gadi. Liela iedvesmotāja man ir arī Turaidas muzejrezervāta vadītāja Jolanta Borīte, kura ir lasīšanas kultūras veicinātāja Siguldas novadā.

Viss ir attīstījies secīgi un organiski. Iecere radās pagājušajā gadā, un šogad esam uzsākuši kustību, lai īstenotu lasītprieku veicinošas un izglītojošas norises, lai veidotu lasītprieku veicinošu vidi un mudinātu kopienu iesaistīties. To nevar vienā dienā izdomāt un pēkšņi sākt restartēt lasīšanu, tam jānobriest un jānāk no sirds. Jāuzsver, ka šāda kustība novada līmenī var tikt iedibināta un sekmīgi noritēt tikai sadarbojoties. Mēs visi kopā varam radīt apstākļus, kuros kopienas lasīšanas kultūra var uzplaukt un attīstīties.

– Kā tu saredzi šīs kustības iesakņošanos?

– Padarot lasīšanu klātesošu katru dienu, īstenojot lasītprieku veicinošas un izglītojošas norises,  veicinot visu skolēnu, skolotāju un vecāku aktīvu iesaisti un līdzdalību lasīšanas veicināšanas procesos. Skolotājs lasa starpbrīdī, un bērni to redz, bibliotekārs iesaka grāmatu un tamlīdzīgi. It kā nelielas, ikdienišķas, bet prātā paliekošas izpausmes. Ar kustības “Kopiena lasa” formātu un saturu mēs skolā ceram veicināt rotaļīgu un inovatīvu domāšanu par potenciāli nopietnām tēmām – lasītpatiku un lasītprasmi. Tāpat gribam palielīties ar mūsu novada fantastiskajiem bibliotekāriem, ar bibliotēku krājumiem un to, cik liela ir pašvaldības rūpe par bibliotēkām. Ideja ir nevis organizēt kādas skanīgas akcijas un projektus, bet panākt lasīšanas iekļaušanos ikdienā. Lasīšana ir prasme, kas jāapgūst un jāpraktizē. Un prieks, ko saņem lasītājs, nav iemācāms dažās mācību stundās vai kādu projektu ietvaros. Tas nav iespējams. Vienīgais ceļš ir katru dienu izgaismot, parādīt mazas lietas, kas vēsta par lasīšanu.

– Kā tu no aizrautīgas lasītājas kļuvi par bibliotekāri, kura grib veicināt lasītprieku?

– Šī ir mana dzimtā skola, bibliotēka un dzimtā pilsēta. Viena no lasīšanas veicināšanas kustības izpausmēm ir padarīt vidi lasīšanai draudzīgu. Saucu to par “grāmatīgu” vidi. Ar to nodarbojos jau 20 gadu garumā – veidoju “grāmatīgu” vidi, kur grāmata ir klātesoša. Tas, ko mēs šajā skolā mēģināsim darīt un ko es aicinu darīt it visur Latvijā, – veidojiet savus grāmatu plauktus jeb mazās bibliotēkas klasēs, skolas gaiteņos, pat skolas kafejnīcās un trenažieru zālēs! Kaut pavisam nelielas, kaut no dažām mīļākajām grāmatām sastāvošas, bet tas padarītu grāmatu klātesošu mūsu ikdienā. Eiroremonti skolās ir uztaisīti, CO2 sensori uzstādīti, nu jāpadomā par saturu, ko mums var iedot grāmatas. Ir grūti pārliecināt jaunieti atrauties no viedierīces un palasīt, ja apkārt nav grāmatu. Ir jārāda piemērs. Tāpēc “grāmatīga” vide attiecas uz visu mūsu dzīves telpu – mājām, darba vietām, bērnudārziem, skolām. Otra ļoti nozīmīga lasīšanas veicināšanas komponente ir lasošu līdzcilvēku piemērs. Man šāds cilvēks bija vēstures skolotāja Antonija Baroniņa, kurai uz galda vienmēr bija grāmatas, un katram bērnam viņa deva izslasīt kādu vērtīgu grāmatu.

– Kura tev pašai ir “visgrāmatīgākā” vide?

– Vislabāk ir lasīt mājās, arī savas skolas bibliotēkā starpbrīžos, bet gana piemērots laiks lasīšanai ir arī vilcienā, braucot uz darbu. Ar vilcienu braucu katru dienu, un šo laiku cenšos pavadīt lasot. Esmu priecīga dažkārt manīt vēl dažus lasītājus, tātad var teikt, ka vilciens arī ir gana “grāmatīga” vieta. Jaunie vilcieni slīd klusi un mierīgi, krēsli līdzinās labam lasāmkrēslam – ideāla telpa tikai sev un grāmatai!

– Kāpēc lasīt ir jēdzīgi?

– Lasot cilvēks top personība, veidojas spriestspēja un kritiskā domāšana. “Kopiena lasa” patiesībā ir kustība, kas veicina domājošas sabiedrības veidošanos. Reizēm sāp sirds par stereotipisko priekšstatu par Olaini tikai kā guļamrajonu. Es ticu un zinu, ka te dzīvo neskaitāmi radoši, uzņēmīgi un idejām pārpilni cilvēki.

– Bet pirms gulēšanas taču ir jauki palasīt…

– Tas gan. Papildu dimensija Olaines novada mārketingā. Ļoti ceru, ka lasīšana kā jēdzīga nodarbe ienāks katrā mazajā kopienā, kolektīvā un vidē. Tādu es redzu šīs kustības virsmērķi. Mēs nevaram izveidot kaut kādas mākslīgas kopienas un iedibināt tajās tradīcijas, bet varam veidot vidi, kas veicina lasīšanu, rādīt piemērus, stāstīt par lasītājiem, bibliotēkām un norisēm par un ap lasīšanu.

– Kādu tu redzi lasīšanas veicināšanas kustības saikni ar latviešu grāmatniecības piecsimtgadi?

– Saikne ir vistiešākā, jo mūsu kultūra un mēs kā nācija esam veidojušies, pateicoties grāmatniecības un lasīšanas vēsturei 500 gadu garumā. Tāpēc mēs esam šodien šeit, savā valstī. Lasoši, kritiski domājoši, spriestspējīgi cilvēki ir drošas dzīves un valsts attīstības pamats.

Aija Jankava: “Lasoša un kritiski domājoša, konstruktīvi aktīva kopiena ir sabiedrības drošības, stabilitātes un identitātes faktors.”

 

 

Aijas ieteiktās grāmatas:

• “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” ir poļu autores, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) romāns, ko latviskojusi Ingmāra Balode. Provokatīvs, tumši ironisks ekotrilleris, kas pēta neērtās robežas starp saprātu un izdomu, tradīcijām un patiesību mūsdienu pasaulē, kā arī cilvēka brīvo gribu un likteni. “Latvijas Mediji”, 2024.
• Arī “Pazudusī dvēsele” ir Olgas Tokarčukas romāns, ko latviskojusi Ingmāra Balode. Grāmatu ilustrējusi poļu māksliniece Joanna Konseho. “J. Roze”, 2024.
• “Stūrgalvības hronika” ir izcilā igauņu rakstnieka Jāna Krosa (Jaan Kross) pirmais vēsturiskais romāns. 16. gadsimtā sarakstītās “Livonijas hronikas” autora – igauņa Baltazara Rusova – fiktīvs dzīvesstāsts. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. “J. Roze”, 2012.