Grāmatas, kas ļauj sasniegt visu

Pievienots: 31.03.2025 08:29:00

Olaines 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ina Velberga ir neatlaidīga lasīšanas veicinātāja jau 30 gadu garumā. Tādām literatūras skolotājām kā Ina Velberga audzēkņi pēc gadiem parasti ir no sirds pateicīgi. Varbūt ne uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas, bet paejot ilgākam laikam, kurā cilvēks ir pārliecinājies – daudzi sasniegumi ir bijuši iespējami, pateicoties lasīšanai.

Cik sen strādājat skolā?

Ilgi – atnācu uzreiz pēc augstskolas beigšanas, jau pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Kad parakstīju pirmo līgumu uz vienu gadu, teicu direktoram, ka varbūt nevajag parakstīt uz veselu gadu, jo es taču varu tik ilgi neizturēt. Viņš atmeta ar roku un sacīja, ka šeit ir ļoti labs kolektīvs un viss būs kārtībā. Viņam izrādījās taisnība, man šis darbs gāja pie sirds, un laika gaitā es aptvēru, kas man kā skolotājai ir jāizdara. Savai augstskolas pasniedzējai reiz teicu, ka gribu iemācīt bērniem pareizi rakstīt un gribu panākt, lai viņi pēc skolas beigšanas lasītu grāmatas. Viņa gan šaubījās, ka to iespējams panākt, bet galvenais taču ir ceļš. Man šķiet, ka esmu šajā virzienā mērķtiecīgi gājusi un pat kaut ko panākusi. Gramatikas valodu esmu novienkāršojusi līdz minimumam, lai to apgūt būtu vieglāk. Un esmu izlasījusies cauri veselam grāmatu kalnam, lai saprastu, ko jauniešiem ieteikt lasīt. Tāpēc ir sajūta, ka eju pareizā virzienā.

Par gramatiku skaidrs – jāizskaidro likumi un tie jāiemācās. Ar lasīšanu sarežģītāk, jo nav taču nekādu algoritmu par to, kā sākt lasīt, kā iemīlēt grāmatas. Kā Jūs tiekat ar to galā, ņemot arī vērā, ka Jūsu auditorija šajā ziņā nav tā vienkāršākā?

Esmu skolotāja, un manā rīcībā tomēr ir daži instrumenti, kurus varu likt lietā. Varu izvirzīt konkrētas prasības lasīt un attiecīgi novērtēt. Obligātās prasības ar laiku pārvēršas interesē – bērni sāk jautāt, ko es viņiem ieteiktu izlasīt. Viņi saka: “Jūs taču labāk zināt, kas man patīk. Iesakiet!”, “Vai zināt kādu grāmatu, kas būtu līdzīga Remarka “Trīs draugiem”?” Tajā brīdī man ir skaidrs, ka tā lieta ir aizgājusi un cilvēks lasīs. Vidusskolēniem es sastādu ieteicamās literatūras sarakstus, piemēram, man ir “Literatūras saraksts pilnvērtīgai dzīvei”, kurā esmu iekļāvusi 30 grāmatas. Sākot ar Hermani Hesi un Viktoru Igo un beidzot ar Regīnu Ezeru, Gundegu Repši un Andreju Johansonu. Es par šīm grāmatām stāstu, un skolēni izvēlas to, kas viņiem pašiem šķiet interesanti.

Tiešām jaunieši lasa “Trīs draugus”?

Protams! Arī “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un “Debesīm nav lutekļu” labprāt lasa – tās ir plānākas grāmatas, un teksta apjoms bieži vien ir izvēles kritērijs. Biezas grāmatas biedē.

Kas ir galvenie āķīši, kas var aizķert gados jaunus lasītājus?

Būtiskākais – spēja identificēties ar grāmatas varoņiem vai aprakstīto situāciju. Vai sajūta, ka šajā grāmatā es atradīšu kaut ko tādu, ko gribētu piedzīvot. Tātad, stāstot par grāmatu, ir svarīgi radīt sajūtu, ka stāsts ir par mums. Kad mana meita lasīja Lindgrēnes “Trošņu ciema bērnus”, viņa apraudājās – tik ļoti viņai gribējās īstajā dzīvē sadraudzēties un būt kopā ar grāmatā tēlotajiem varoņiem. Reiz kāda kolēģe trāpīgi noformulēja, ka lasīšana ir pieredze pirms pieredzes. Tu vēl dzīvē kaut ko neesi piedzīvojis, bet grāmatā to jau piedzīvo.

Tātad, ja īstajā dzīvē atkārtosies kaut kas no lasītā, zināsi, kā rīkoties.

Var tā teikt. Protams, situācijas nekad nav identiskas, un, pat ja esi par to lasījis, tas nenozīmē, ka rīkosies pareizi. Tomēr tas var palīdzēt atpazīt situācijas un labāk saprast cilvēkus. Jāsaka gan, ka šīs īstās grāmatas atrašana, kas tevi uzrunā un aizkustina, ir laimes spēle. Ne visiem laimējas, un daudzi ir pamēģinājuši, bet tā arī nekādu īpašu vilkmi lasīt neizjūt. Mēs vienmēr pārrunājam to, kā grāmatas ir patikušas, kā ir gājis ar lasīšanu. Atceros, reiz kāda skolniece man ar asarām acīs stāstīja par Marģera Zariņa romānu “Trauksmainie trīsdesmit trīs”, un uz manu jautājumu, vai grāmata bija tik aizkustinoša, viņa atbildēja: “Nē, bet es tik ļoti lepojos ar sevi, ka tiku ar to galā. Tas bija tik grūti!”

Lasīšanu bieži mēģina pamatot ar racionāliem argumentiem par kritiskās domāšanas izkopšanu un līdzīgiem. Manuprāt, bērnu un jauniešu auditorijā šādi argumenti neko nenozīmē. Īpaši tad, ja cilvēks līdz šim neko nav lasījis. Kas var nostrādāt, ja atmetam šos racionālos lasīšanas “pamatojumus”?

Viena lieta, kas var palīdzēt, ir pašcieņas vai pašvērtējuma paaugstināšana. Nē, tu vari nelasīt, ja gribi būt parasts cilvēks. Tomēr, ja gribi būt īpašs cilvēks, bez lasīšanas neiztikt. Bērni tajā ieklausās, pat ja pirmajā brīdī šķiet, ka viņus tas neuzrunā. Jāpiebilst, ka lasīšana bērniem kļūst par aizvien grūtāku uzdevumu, jo būtiski pasliktinās lasīšanas tehnika. Ne tikai spēja koncentrēties, bet arī spēja saprast visus izlasītos vārdus, savilkt vārdus kopā loģiskā teikumā un domā. Jā, bet kas tad ir pats būtiskākais, ko mums dod lasīšana? Ārpus tā, ka saglabājam latviešu valodu. Tā ir spēja nepieņemt visu, ko mums piedāvā un liek priekšā. Spēja saprast un domāt, radīt idejas.

Cik daudz bērnu, kas nonāk pie Jums, iepriekš ir lasījuši?

Maz. Dažkārt es jautāju: “Kurš ir lasījis “Vinniju Pūku”?” Apstiprinoši atbild viens bērns. “Grega dienasgrāmatu” būtu lasījuši vai šķirstījuši mazliet vairāk. Krītas gan lasīšanas kvalitāte, proti, cik sarežģītu tekstu bērns spēj izlasīt, gan kvantitāte. Tagad aug pirmā bērnu paaudze, kas dzimuši telefonos nemitīgi sēdošiem vecākiem. Vai viņiem būs tāda pieredze, kad vecāki lasa bērnam priekšā? Jo lasīšanas pieredze veidojas, lasot kopā ar bērnu un pārrunājot izlasīto. Ko tu saprati? Kas tev likās smieklīgs vai interesants? Ir jāuzdod jautājumi un jādalās arī savās domās. Bērns viens pats iesākt lasīt nevarēs. Jo visiem lasītājiem vajadzīgi lasoši domubiedri.

Vai lasīšana nevarētu atdzimt kā dažu – stilīgo – protests pret masveida nelasīšanu?

Nezinu, vai protests, bet vidusskolēni varētu novērtēt to, ko viņiem var dot lasīšana. Ja pamatskolā bērnam ir grūti formulēt domu, salikt kopā dažus vārdus, bet pēc dažiem gadiem viņš runā brīvi, stāsta par sevi, par grāmatām, viņš noteikti to novērtē un saprot, ka lasot ir ieguvējs.

Kurus autorus vai grāmatas Jūs minētu kā šodienas jauniešiem aktuālas?

Ians Makjuans – vienu darbu izlasa, tad meklē nākamos. Īpaši – meiteņu auditorijā. Sestajā, septītajā klasē labprāt lasa Dzintara Tilaka, Džona Grīna, Žaklīnas Vilsones grāmatas, kuras stāsta par problemātiskām lietām pusaudžu dzīvē. Noteikti jāmin Māra Bērziņa “Svina garša”, jo tekstā viss ir skaidrs, taču vienlaikus ir arī problēmas, par kurām domāt. Lasa arī klasiķus, un, piemēram, par Akuratera “Kalpa zēna vasaru” ir divi polāri viedokļi – vieni saka, ka šo tekstu nesaprot, otri sajūsminās par valodu un lūdz vecākiem, lai viņiem nopērk grāmatu. Atceros, pirms vairākiem gadiem kāds vidusskolēns bija izlasījis “Brāļus Karamazovus”, “Simts vientulības gadu” un “Stikla pērlīšu spēli”. Es viņam teicu: “Tu esi top puika, tādus Latvijā ar uguni var meklēt. Ar šīm grāmatām pūrā tev visi ceļā ir vaļā un dzīvē viss būs iespējams.”

Ina Velberga: Lasīšana ir vienīgais ceļš uz pilnību un attīstību. Cita ceļa nav. Bieži izraisu dusmas gan vecākos, gan skolēnos, jo neatkāpjos no prasības lasīt un lasīt.

Martā ieteiktās grāmatas:

Umberto Eko, “Iepriekšējās dienas sala”. Daudzveidīgs, daudzslāņains, asprātīgs un ļoti interesants stāsts – gan horizontāli plašs, gan vertikāli dziļš.
Hermanis Hese, “Stikla pērlīšu spēle”. Augstā dziesma kultūrai, mākslai, izglītotībai, jūtīgumam.
Gundega Repše, “Septiņi stāsti par mīlu”. Spoža valoda un ārkārtīgi neparasta dziļuma stāsti.
Edvarts Virza, “Biķeris”. Izcila dzeja gan toreiz – pirms 100 gadiem –, gan tagad. Skaistākais mīlas dzejas krājums latviešu literatūrā.
Romāni “Varmācība” (1982) un “Nodevība” (1984) ciklā “Pati ar savu vēju” – izcilās prozaiķes Regīnas Ezeras teksts par to, kā top proza.

Norišu ciklu “Kopiena lasa” īsteno Olaines Kultūras centrs, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Olaines novada izglītības iestādes, Olaines Pieaugušo izglītības centrs un Olaines novada pašvaldība.